Veckalsnavas aleja
Lai arī salīdzinoši īsa, Veckalsnavas aleja ir teju vai pārstātināta ar dižkokiem un ved uz maģisku vietu – Veckalsnavas baznīcas drupām. Ir aizsargājamo aleju sarakstā.
Alejā aug lielu vecumu un dimensijas sasnieguši platlapji, dominējošā koku suga ir liepa, taču sastopamas arī citas platlapju sugas, it īpaši, jaunākajā koku paaudzē – ozoli, kļavas, gobas u.c. Liela daļa alejas koku ir sasnieguši dižkoku izmērus, kopumā alejā ir sastopami 14 dižkoki, vēl vairāki koki tuvojas dižkoku apkārtmēram. Alejā ir konstatētas trīs īpaši aizsargājamās bezmugurkaulnieku sugas – spožā skudra (Lasius fuliginosus), marmora rožvabole (Liocola marmorata) un parka vīngliemezis (Helix pomatia), papildus ir atrasta viena dabisko meža biotopu indikatorsuga – tumšā ēnvabole (Melandrya dubia). Kā arī alejā konstatēta viena īpaši aizsargājamā ķērpju suga bālā sklerofora (Sclerophora pallida), kas atrasta uz gobas. Tāpat alejā konstatēta viena dabisko mežu (DMB) indikatorsuga - iesarkanā bacīdija (Bacidia rubella).
Vietu var apmeklēt plašs cilvēku skaits.
Kalsnavas baznīcas hronika vēsta, ka pirmā Veckalsnavas luterāņu baznīca bijusi ļoti veca koka ēka, kurai tornis jau sen kā bijis noņemts. Pat pēc baznīcas grāmatām tās vecums nav nosakāms. Pirmā Veckalsnavas baznīca gājusi bojā 1643. gadā. Ziņas par tagadējo mūra baznīcu parādās 1774. gadā, kad baznīcas grāmatā ir veiktas atzīmes par akmeņu pievešanu jaunajai baznīcai. 1830. gadā tie vēl stāv neizmantoti, bet vēlāk pamazām tiek uzsākta tagadējās mūra baznīcas būvniecība, kura pabeigta 1835. gadā, kad jaunā baznīca arī tiek iesvētīta. No 1908. gada līdz 1918. gadam Kalsnavas draudzes mācītājs bija latviešu rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra.
1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, baznīca tika sagrauta. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas baznīcas drupas un tuvējā apkārtne sakopta. Vairāk par baznīcu varat lasīt šeit, "Vidzemēs" mājaslapā.
Darba laiks
Vieta pieejama vienmēr.