Raimonds Dombrovskis- Jukonas vai Vanagkalna skartie. Slēpotājs no dzimšanas

Vidzeme man mīļa tāpēc, ka te vairāk nekā citās Latvijas vai pasaules vietās var vērot ļoti izteiksmīgu četru gadalaiku miju. Jo viedāks es kļūstu, jo lielāku prieku man sagādā pavasara sajūtas (pareizajā laikā -tā lai nekausētu manas trases divas dienas pirms slēpošanas festivāla). Vasaras vēju pieskārieni, rasa zālē, pirts lievenis. Tad lapu krāsošanās un pirmā labā sniega gaidīšanas drudzis. Man tas patīk, noteikti.

Lai arī esmu padomju laiku cilvēks ar visām to laiku emocionālajām blaknēm, man šķiet, ka es parasti nodarbojos ar to, kas man patīk. Nu ko darīt izbijušam pasaules līmeņa biatlonistam savā rudenī? Atrast vietu, kurā parasti sniegs ir vairāk vai ilgāk, taisīt trases un slidot pa tām ar slēpēm. Man tas patīk, varu to piedāvāt citiem un tad, kad atbrauc ciemiņi notiek tāds pasākums kā tikšanās. Tās Vanagkalnā sanāk labas.

Tiem, kuri grasās pie manis braukt, ir jāspēj uztvert mana nelielā uzņēmuma ORIĢINALITĀTE. Tā ir manis veidota vide, es tajā saimnieks un man visdrīzāk būs kādas prasības. Tās vajadzēs ievērot. Man vajag, lai suņi ir paklausīgi un lai bērni dzird, ko tiem saka.